Stoļerovas pagasts atrodas Rēzeknes novada dienvidaustrumu daļā un robežojas ar Ludzas novadu. Pagasta centrs — Stoļerova no tuvākajām pilsētām, Rēzeknes un Ludzas, atrodas vienādā attālumā — 18 km. Blīvi apdzīvotas vietas ir pagasta centrs Stoļerova (367 iedzīvotāji) un Rosica (125 iedzīvotāji). Pagasts robežojas ziemeļos — ar Rēzeknes novada Griškānu novada un Ludzas novada Cirmas pagastu, austrumos — ar Ludzas novada Pureņu, Ņukšu un Pildas pagastiem, dienvidos ar Rēzeknes novada Kaunatas pagastu, rietumos — ar Rēzeknes novada Čornajas pagastu.

 

Stoļerovas pagasta dienvidu daļa ir pauguraina, kalni mijas ar ieplakām, kurās izveidojušies lielāki un mazāki ezeri ieskauti dabas ainavām bagātu mežu masīvos. Pagasta ziemeļu daļā reljefs ir līdzenāks, lielāko teritorijas daļu aizņem lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

 

Stoļerovas pagastā ir desmit ezeri: Dziļūts, Šostu, Rikapoles, Ancovas, daļa Viecinu ezera, Stoļerovas, Poludņu, Zverincu, Služevas un Melnais ezers. Pagasta teritoriju šķērso Rēzeknes upe, uz kuras 1996. gadā tika atjaunota Spruktu HES. Cauri Stoļerovas pagastam ziemeļu — dienvidu virzienā stiepjas 2. šķiras valsts autoceļš Rēzekne — Stoļerova — Kaunata.

 

Interesantiem faktiem bagāta Stoļerovas pagasta vēsture. Te kādreiz dzīvojuši prasmīgi amatnieki, namdari, kurus krieviski sauca stoļari, no tā cēlies pagasta nosaukums. Jau cariskās Krievijas laikā Vitebskas guberņas Rēzeknes apriņķa baronam Rozenam piederošajā Rozenmuižā atrodas vietēja pašvaldība Rozenmuižas pagasts. Pēc Latvijas valsts izveidošanas, no 1920. gada pagasts tiek pārdēvēts par Rēznas pagastu. 1939. gadā pagasta teritorija aizņem 24583,4 ha, pagastā dzīvo 10930 iedzīvotāji. Teritorijā darbojas desmit skolas, trīs ūdensdzirnavas, lauksaimniecības biedrība, vairākas sabiedriskās organizācijas.

 

1945. gadā pagasta centrs tiek pārcelts uz Stoļerovu un tiek pārdēvēts par Stoļerovas pagastu. 1963. gadā pagastam pievieno Višu ciema padomi un daļu Kaunatas ciema padomes. Kopš tā laika pagasta padomes teritorija nav mainījusies. Plaši pazīstama Vissvētās Trīsvienības Stoļerovas Romas katoļu baznīca, kas visos laikos ir ieņēmusi nozīmīgu vietu Stoļerovas pagasta dzīvē. Iepriekšējo, 1770. gadā par muižnieka Sokolovska līdzekļiem no koka celto baznīcu dēvēja par koka arhitektūras šedevru, krāšņāko Latgales dievnamu. Baznīcas būvniecībā, ko paveica tikai ar cirvi, nebija izmantotas naglas. Muižnieks gribēja celt mūra baznīcu, bet toreizējā krievu valdība to aizliedza.

 

1870. gadā, pateicoties arhibīskapam Pialkovskim, netika pieļauta baznīcas slēgšana un Jēzus Kristus Brīnumdarītājas statujas iznīcināšana, ko vietējais gubernators bija nolēmis izdarīt, pamatojoties uz klīstošajām runām par statujas brīnumainajām spējām.

 

Padomju varas laikā, 1968. gada aprīlī, baznīca tika izlaupīta un nodedzināta, dievkalpojumi notika baznīcas zvanu tornī. 1989. gadā prāvesta Julijana Butāna vadībā tika uzsākta jaunas mūra baznīcas celtniecība, kurā piedalījās visi pagasta iedzīvotāji, kas vien to spēja. 2000. gada jūnijā baznīca tika pabeigta un iesvētīta. No vecās baznīcas saglabājies žogs ar vārtiem ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Rēznas pamatskolas vēsture sākas 1908. gadā, kad kāds Stoļerovas tirgotājs izremontēja daļu savas mājas un nodeva to pašvaldībai skolas vajadzībām. Skolā sāka mācīties 95 skolēni. Mācīties gribētāju skaitam pieaugot, dažus gadus vēlāk, muižnieks Sokolovskis uzceļ jaunu ēku speciāli skolas vajadzībām. Bet 1923. gadā skola pārceļas uz muižnieku Radzeviču dzīvojamo māju, kur tā pastāv līdz 1980. gadam, kad tiek uzbūvēta jauna skolas ēka. No 1922. gada līdz 1932. gadam skolā par skolotāju strādā ievērojamais Latgales kultūras darbinieks un rakstnieks Meikuls Apeļs (1901— 1942). Gandrīz piecdesmit gadus no 1951. līdz 2000. gadam par skolas direktoru strādā skolotājs Antons Gribusts.

 

Stoļerovas pagasts saistīts ar daudzām vēsturiskām vietām un interesantām personībām. Te var apskatīt valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļus — Gerardovas senkapus, Rikopoles senkapus jeb 1812. gada Tēvijas kara kapus, vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekli — Rudzātu viduslaiku kapsētu (Zviedru kapi). Daudzām romantiskām leģendām apvīta bijusī Rosicas muiža un tās dibinātājs, sava laikmeta ievērojamais zinātnieks, lauksaimnieks, agronoms, botāniķis, publicists, Rēzeknes apriņķa muižniecības vadītājs Juzefs Gerald—Vižickis (1792 — 1868). Viņš ir 1845. gadā Viļņā izdotā Ekonomiski tehniskā herbārija un citu grāmatu un daudzu zinātnisku rakstu autors, talantīgs un rūpīgs savu īpašumu apsaimniekotājs. Par Rosicas muižas skaistumu un pārdomāto plānojumu vēlākajos gados ar lielu sajūsmu rakstījis poļu rakstnieks Jans Obsts (1876.—1941), kura māte cēlusies no Stoļerovas muižnieku Sokolovsku dzimtas. J.Vižickis apglabāts Rosicas kapsētā. Arī vēlākie šīs muižas īpašnieki, krievu muižnieki Hļebņikovi bija ievērojami Krievijas uzņēmēji un kultūras darbinieki. No šīs dzimtas nākuši: rūpnieks Fedots Hļebņikovs, dzejnieks Veļimirs Hļebņikovs.

 

Ne mazāk interesanta ir citas poļu muižnieku Beņislavsku dzimtas vēsture, kas cieši savijusies ar 20.gs. Krievijas kultūru. Stoļerovas pagasta Rikopoles muižā savu agro bērnību un skolas brīvdienas, mācoties pansijā Viļņā, tad Preobraženska ģimnāzijā Pēterpilī un vēlāk Harkovas universitātē, pavadīja Gaļina Beņislavska, (1897—1926), krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina mīļotā sieviete un draugs. Viņa rūpējās par dzejnieka darbu publicēšanu, laboja dzejoļus, sastādīja krājumus, vāca paša autora pusaizmirstās vārsmas, vēstules, bija viens no dzejnieka nedaudzajiem, īstajiem draugiem, kas mēģināja viņu glābt no bohēmas kaitīgās, postošās ietekmes. 1926. gada 3. decembrī Gaļina nošāvās uz S.Jeseņina kapa. Atvadu zīmītē viņa rakstīja, ka te guļot viss, kas viņai dārgs. Apglabāta turpat blakus dzejniekam.

 

Arī šodien Stoļerovas pagastā dzīvo daudzi uzņēmīgi, strādīgi cilvēki, vērojama ekonomiska rosība, te ir viszemākais bezdarba līmenis un visaugstākais lauksaimniecībā izmantojamo apstrādāto zemju rādītājs rajonā. Ar ļoti labiem sasniegumiem lauksaimniecībā un augstu zemkopības kultūru izceļas SIA Kopdarbs, kas apsaimnieko vairāk kā 580 ha zemes, lauksaimniecības kooperatīvā saimniecība Grauds, zemnieku saimniecības Elkšņi, Liepas, Lakstejgola un daudzas citas. Moderna kokapstrādes ražotne pagastā ir SIA Baibiņa. Rosīgi rit pagasta kultūras dzīve, darbojas vairākas nevalstiskas organizācijas: sieviešu klubs LEISA, pensionāru kopa ATVASARA, jauniešu deju kolektīvi.